“Sāvatthi nāma nagaraṁ, himavantassa passato; Tattha āsuṁ dve kumārā, rājaputtāti me sutaṁ.

Sammattā rajanīyesu, kāmassādābhinandino; Paccuppannasukhe giddhā, na te passiṁsunāgataṁ.

Te cutā ca manussattā, paralokaṁ ito gatā; Tedha ghosentyadissantā, pubbe dukkaṭamattano.

Bahūsu vata santesu, deyyadhamme upaṭṭhite; Nāsakkhimhā ca attānaṁ, parittaṁ kātuṁ sukhāvahaṁ.

Kiṁ tato pāpakaṁ assa, yaṁ no rājakulā cutā; Upapannā pettivisayaṁ, khuppipāsasamappitā.

Sāmino idha hutvāna, honti asāmino tahiṁ; Bhamanti khuppipāsāya, manussā unnatonatā.

Etamādīnavaṁ ñatvā, issaramadasambhavaṁ; Pahāya issaramadaṁ, bhave saggagato naro; Kāyassa bhedā sappañño, saggaṁ so upapajjatī”ti.

Kumārapetavatthu chaṭṭhaṁ.